Nepaspēju aizbraukt uz Šveici, kad jau klāt Ungārija. Diemžēl izskatās, ka mani stāsti kļūs mazāk krāsaini. Ne visi cilvēki grib nokļūt ierakstos un lasīt par sevi. Īpaši tad, kad tas skar emocijas un attiecības. Es jau tāpat pastāvīgi nodarbojos ar pašcenzūru, bet pat tad iekuļos ķezā. Cik man zināms, lasītājiem parasti interesantāki ir stāsti par domām un jūtām nekā sausi fakti un vietu uzskaitījums. Acīmredzot, vienīgais variks - daiļliteratūras stāsti, nevis dokumentālie.
Jau pirms gada, kad mēs ar pārējiem dvergiem lidojām uz Prāgu, domājām par jaunu tripu. Ērtas un salīdzinoši lētas biļetes bija uz Budapeštu. Es drusku iebremzēju, nenopirku tās uzreiz, un tāpēc lidmašīna + viesnīca man izmaksāja ap 280 eiro (par trim naktīm). Pēc tam vēl 48 pievienoju par tiesībām malkot tējiņu no manām ķīniešu tasītēm. Proti, nopirku lielās somas vešanu salonā. Jo mūsdienās pie loukosteriem bez maksas var paķert līdzi tikai nelielu mugursomiņu.
Darba man pēdējā laikā ir ļoti daudz. Es knapi paspēju nodot darbus. Nācās steidzīgi to darīt tieši pirms vilciena. Ālfheimā es ierados vēl ceturtdien pa dienu, lai gan reiss bija piektdienas rītā.
Toties beidzot es varēju vairāk parunāties ar ālfu Taruru un viņa sievu Nelu, pie kuriem parasti apmetos Ālfheimā. Atklāju, ka viņiem ir neticami rūgtās šokolādes krājumi, gadam uz priekšu. Pabrīnījos, ka ir būtnes, kas var uzglabāt našķus un neaprīt tos uzreiz.
Vēl pateikšu, ka tagad es ņemu brīvdienu pirms izlidošanas un brīvdienu pēc atlidošanas. Brīvdiena pirms tam ir vajadzīga, lai pabeigtu darbus un sagatavotos braucienam. Pēc tam - izgulēties, uzkopt dzīvokli, izmazgāt un salikt pa vietām šmotkas, un tā tālāk. Ērti.
Starp citu, mūsdienās lidmašīnās ES iekšienē pat pasi ne vienmēr pārbauda. Un arī iekāpšanas kartes QR kodu skenē turnikets, nevis sargs. Man paveicās, un es sēdēju pie avārijas izejas, kur var izstiept kājas. Piedevām, ar atjautību man izdevās apsēsties pie loga. Pierunāju padzīvojušu orkieti, ka, sēžot pie avārijas ieejas, ir jāzina inglišu (kas ir patiesība). Un ka stjuarte viņu tāpat izdzīs un nosēdinās mani (kas ir ticami). Man principā tagad vairs nav tik svarīgi, kur sēdēt, bet pie lodziņa tomēr ir patīkamāk, it īpaši īsā reisā, kur nav jāiet uz tualeti.